CSDD Biķrenieku kompleksajai sporta bāzei šogad divas jubilejas. Pašai sporta bāzei – 60 gadi, bet spīdveja stadionam – 50 gadi. Tie, kas apmeklēja šogad Latvijas “Grand Prix” posmu spīdvejā un iegādājās sacensību programmu, par spīdveja stadiona jubileju jau ir lasījuši. Pārējie varēs izlasīt tagad. Tieši pirms 50 gadiem – 1976. gada 9. oktobrī – BKSB spīdveja stadionā notika pirmās sacensības.

Motobola stadiona un spīdveja treka ierīkošana bija paredzēja jau sākotnēji, taču uzreiz visu nebija iespējams paveikt. Vispirms vajadzēja izveidot šosejas ātrumapli un ielikt sporta bāzei pamatus. Leģendārais Latvijas motošosejas braucējs Kārlis Ošiņš (16 reizes PSRS čempions!) un pirmais sporta bāzes direktors Eduards Kiope krustu šķērsu izstaigāja un ar motociklu izbraukāja mežu, zīmēja neskaitāmas skices un tapa trases rasējumi. Ošiņam dzimšanas diena bija 31. decembrī un abi, kopā ar ģimenēm sagaidījuši Jauno gadu, nereti vēl ilgi aizsēdējās pie trases rasējumiem; starp citu – šogad paies 95 gadi kopš Kārļa Ošiņa dzimšanas – vēl viena jubileja. 1966.gada 30.jūlijā motosportisti Biķerniekos atklāja jaunās sporta bāzes pirmo kārtu. Trasē notika sacensības 3580 metrus garajā moto meistarības aplī. Pirmajās sacensībās dubultuzvaru – 125 un 350 kub.cm klasēs – izcīnīja trases autors Kārlis Ošiņš. Pirmajā dienā sacentās arī autobraucēji, kartingisti, mopēdisti un riteņbraucēji, bet jau 13. un 14.augustā jaunajā trasē notika PSRS čempionāta posms motošosejā, kurā atkal uzvarēja Ošiņš. Biķernieku kompleksā sporta bāze attīstījās un pilnveidojās pakāpeniski (autotrase jeb lielais aplis, kartodroms, tehniskie boksi, tiesnešu ēkas un sporta bāzes ofisa celtnes u.tt.) un 1976. gada rudenī tajā tika pabeigta arī spīdveja treka izveidošana.
Rīdzinieki ar jauno treneri Valdi Otto priekšgalā brauca mācīties uz Latvijas spīdveja galvaspilšetu Daugavpili un brauca mācīties arī būvēt mototreku. Ar padomu palīdzēja gan toreizējais Daugavppils komandas “Lokomotīve” treneris Vasilijs Divakovs, kurš bija viens no labākajiem spīdveja celiņu gatavošanas meistariem, gan pirmais “Lokomotīves” treneris Dmitrijs Dribincevs, kurš 60. gadu sākumā “atveda” spīdveju uz Daugavpili. Padomu un palīdzību neatteica viens no tā laika labākajiem spīdveja tiesnešiem Rihards Pudžuks, kā arī Vladimirs Karņejevs, kuru uzskata par PSRS spīdveja tēvu – viņš 50. gadu beigās ieviesa šo sporta veidu, pēc viņa iniciatīvas 1958. gadā Lužņiku stadionā Maskavā notika pirmās spīdveja sacensības PSRS. Tajās piedalījās arī rīdzinieki Elmārs Krūze un Egils Jansons, bet pirmajā PSRS izlasē pēc gada tika iekļauti Jansons (60. gada vidū brauca arī “Lokomotīves” sastāvā) un Viktors Tjaguņenko.
Tā nu sānāca, ka pirmie Latvijas spīdvejisti bija no Rīgas, taču pirmā komanda un spīdveja stadions tapa Daugavpilī. Uz Rīgu ar padomiem brauca gan Dribincevs, gan Divakovs, gan Karņejevs, nāca ar padomu arī Jansons, savukārt Podžuks apmācīja tiesnešus. Motošosejas braucēji Ivars Blūmfelds un Vadims Šilovs uztaisīja starta iekārtu un tā kalpoja visu laiku, kamēr Rīgā līdz lielajam pārtraukumam bija spīdvejs – vairāk nekā 25 gadus.
Spīdveju pie mums tajā laikā sauca par motobraukšanu pa izdedžu celiņu (Daugavpilī tas tolaik tāds arī bija), bet vajadzēja īsāku nosaukumu. Turklāt Biķernieku mototreka segums bija no dolomīta, kas tika atsijāts, jauks ar māliem. Sākotnēji katrs Rīgas topošās komandas treniņš sākās ar akmeņu nolasīšanu... Poliski spīdvejs ir “žužel”. Tā taču nesauksi, bet – kā? Pret saukšanu par spīdveju iebilda valodnieki. Nesauksi taču par motobraukšanu pa dolomīta celiņu... Valdis Otto nesa pirmo sacensību afišu apstiprināt uz “glavļitu” (galvenā literatūras pārvalde – bez tās apstiprinājuma un atļaujas neko drukāt nedrīkstēja), viņš izstāstīja pašam priekšniekam situāciju un viņam izdevās to pārliecināt – priekšnieks piekrita nosaukumam spīdvejs – no starprautiskā “speedway”. Neparasts tika izveidots arī Biķernieku spīdveja treka žogs – tas bija drāšu pinuma žogs, tādu to ieteica Dribincevs un Karņejevs. Pa apakšu bija gumija, kas līkumos bija augstāk. Žogs bija elastīgāks nekā koka (līdz tagadējām piepūšamajām sekcijām gar žogu vēl bija diezgan ilgi jāgaida), ārzemnieki to vēlāk slavēja, taču nebija ieteicams to aizķert ar mocikla stūri...
1976. gada 9. oktobrī Biķernieku spīdveja trekā notika pirmās sacensības par BKSB balvām, bet 10. oktobrī Rīgā pirmo reizi risinājās Latvijas čempionāts. Tikai ar Daugavpils spīdvejistiem un iesācējiem Rīgas spīdvejistiem nepietika, lai būtu pilns dalībnieku sastāvs (16), tāpēc piedalījās arī trīs no tā laika labākajiem motošosejniekiem – Blūmfelds, Šilovs un Roberts Lončs. Piedalījās arī vēlākie Rīgas komandas līderi Arvīds Vītols un Guntis Birzaks. Pirmajā dienā uzvarēja viens no Daugavpils “Lokomotīves” līderiem Sergejs Dovženko, bet nākamajā dienā par Latvijas čempionu kļuva cits “Lomomotīves” spīdvejists, divkārtējais komandu pasaules vicečempions PSRS izlases sastāvā Anatolijs Kuzmins.
Pēc trim gadiem Rīgas komanda “Rigatrans” debitēja PSRS čempionāta 1. līgā, bet 1985. gadā tā jau ar nosaukumu “Ceļinieks” ieguva 1. līgā trešo vietu. Biķernieku mototrekā notika arī starptautiskās junioru ascensības “Draudzība” (starp bijušajām sociālistiskajām valstīm), bet 1980. gadā Rīgā ieradās Zviedrijas otrā izlase. Rīgā bez Vītola un Birzaka izauga tādi spīdveja meistari kā Aivars Boris, Aivars Zemžāns, Jānis Dišlers, pašreizējais Rīgas jauno spīdvejistu treneris Antonī Kušels, Normunds Dobums, Andris Matisāns... 90. gadu sākumā spīdvejs Rīgā beidzās. 2002. gadā daugavpilieši nedaudz “uzprišināja” jau pamesto mototreku un stadionu un sarīkoja tajā sacensības ar toreizējās Starpvalstu spīdveja līgas sastādīto komandu. Uz sacensībām atnāca apmēram 2500 skatītāju. Tā bija bezdelīga, kura atgriezās, taču pavasari neatnesa. No pilnīgas aizmirstības spīdveju Rīgā un spīdveja stadionu Biķerniekos no pazušanas izglāba viens no savulaik labākajiem Latvijas spīdvejistiem, vēlāk ilggadējs “Lokomotīves” kluba vadītājs un Latvijas motosporta federācijas treka komisijas vadītājs Vladimirs Ribņikovs. Taču tas jau ir cits stāsts.