Sēžu korķī uz Dienvidu tilta un skatos uz Akropoli. Turpat vien ir, tilta otrā pusē, bet Waze rāda, ka vēl deviņas minūtes jābrauc. Super. Mašīnā sēž četrgadnieks, kuram pēc mirklīša jābūt uz ledus, bet pirms tam viņš vēl jāsaģērbj hokeja ekipējumā, kas pats par sevi ir atsevišķs pasākums. Un, protams, bērnam tieši šajā brīdī pēkšņi vajag uz tualeti un padzerties reizē. Es tikmēr skatos pulkstenī un galvā jau rēķinu, cik minūtes mums palikušas, lai paspētu uz ledus.

Es esmu Anna, strādājoša mamma, kuras dēls pirms pieciem gadiem sāka spēlēt hokeju. Šobrīd viņam ir deviņi gadi un četras piektdaļas - jo šajā vecumā katrs mēnesis ir no svara, un pateikt, ka tev ir vienkārši deviņi, būtu teju apvainojums. Mūsu ikdienā hokejs jau sen ir kļuvis par tikpat pašsaprotamu lietu kā iešana uz darbu vai skolu. Treniņi, turnīri, ekipējums, grīdas mājās ar gumijas švīkām un caurumiem sienā, grafiki un mūžīgais jautājums, kurš šodien vedīs bērnu.

Tagad jau viss ir puslīdz skaidrs, esam iemācījušies sadarboties ar citiem vecākiem un kaut kā to visu bildi salikt kopā. Bet, ja man pirms pieciem gadiem kāds būtu izstāstījis, cik daudz laika un organizēšanas prasīs viens nevainīgs “pamēģināsim hokeju”, es droši vien būtu vismaz kārtīgi padomājusi.

Šī dienasgrāmata būs par mūsu pieredzi bērnu hokejā, par lietām, kuras sākumā šķita pavisam vienkāršas, bet ar laiku izrādījās krietni sarežģītākas. Par treniņiem, treneriem, klubiem, vecākiem un visu to, kas notiek ārpus ledus, kamēr bērni uz tā mācās slidot, spēlēt un augt. Man nav gatavu atbilžu uz visiem jautājumiem, un es arī netaisos nevienu mācīt, kā pareizi audzināt sportistu. Gribu vienkārši pastāstīt, kā gāja mums, ko pa šiem gadiem esmu sapratusi un par ko, iespējams, būtu vērts aizdomāties arī citiem.

Bet sāksim ar to, kā es vispār līdz šim nonācu. Dēlam bija četri gadi, un līdz tam viņš gāja uz vispārējās fiziskās sagatavotības vingrošanu turpat pie mājām. Divreiz nedēļā, 45 minūtes. Aizved bērnu, paskrollo socīšus, palasi e-pastus, savāc un brauc mājās. Viss vienkārši, nekādu problēmu, un arī pašai ir sajūta, ka bērns sporto, nevis tikai sēž mājās pie multenēm.

Kādā brīdī man ienāca prātā, ka varētu pamēģināt hokeju. Mans jaunākais brālis spēlēja, tāpēc šis sporta veids mūsu ģimenē nebija nekas svešs. Un vispār, saka taču, ka katrs latvietis ir vai nu dziedātājs, dejotājs, vai hokejists. Līdz ar to nodomāju, kāpēc gan neuzlikt bērnu uz slidām un nepaskatīties, varbūt viņam patīk? Mans brālis savus pirmos soļus uz ledus bija spēris Akropolē, tāpēc arī sīkajam, acīmredzot, bija lemts iet viņa pēdās. Vismaz nebija jālauza galva, ar ko sākt un kur meklēt treneri. Piezvanīju trenerei, pie kuras savulaik bija sācis brālis, un pateicu, ka gribētu dēlam ļaut pamēģināt slidot. Atbilde bija īsa un konkrēta: “Braucat!”

Tas arī bija aptuveni viss sagatavošanās darbs. Nebiju pētījusi, cik bieži notiek treniņi, kur dabūt inventāru, kā to visu apvienot ar darbu un ko vispār dara ar četrgadnieku, kurš pirmoreiz uzkāpj uz ledus. Man bija doma, ka aizbrauksim, bērns paslidos, paskatīsimies, vai patīk, un tad jau redzēs. Viss pārējais, kā jau dzīvē mēdz gadīties, kaut kā atrisināsies procesā.

Pirmajā treniņa dienā savācām dēlu no bērnudārza un devāmies uz Akropoli. Pati slidošana notika lielveikala ledus hallē, bet ģērbšanās - blakus esošajā ēkā. Iegājām iekšā, un mums iedeva lielu, zilu IKEA maisu, pilnu ar hokeja ekipējumu, un pateica, lai ģērbjamies.

Nu, ok, bet kā? Es skatos uz to maisu un mēģinu saprast, kas no tā visa ir kas. Kaut kādas bruņas, sargi, bikses, vēl kaut kas, kam nosaukumu tajā brīdī pat nezināju. Veiksmīgā kārtā, līdzi bija mans brālis, kurš palīdzēja dēlu saģērbt, jo man pašai nebija ne mazākās nojausmas, ko vilkt pirmo un ko pēc tam. Es tikmēr centos vismaz iegaumēt secību, jo bija skaidrs, ka nākamajā reizē man ar šo IKEA maisa saturu būs jātiek galā pašai. Īrētas slidas iedeva hallē, un tik mazas slidas es savā dzīvē vēl nebiju redzējusi. Saģērbām bērnu, sasējām slidas, un nu mans mazais hokejists bija gatavs doties uz ledus. Pareizāk sakot, uzkrist uz tā. Viņš pat nepaspēja īsti uzkāpt, kad jau bija gar zemi. Mazliet paraudāja, un es stāvēju aiz stikla, skatījos un domāju, vai tās bruņas vispār kaut ko pasargā. Vai viņam sāp? Vai ir normāli, ka viņš tik daudz krīt? Un vai man tagad vajadzētu kaut ko darīt, vai arī šādi vienkārši izskatās pirmā slidošanas nodarbība?

Par laimi, treneris bija ļoti laipns un pacietīgs. Viņš ar dēlu ņēmās, palīdzēja piecelties, lika turēties pie nūjas un vilka viņu pa ledu. Pamazām pirmais satraukums pārgāja, un pēc treniņa bērns neteica, ka viņam būtu nepatikusi šī pieredze. Es gan arī nevarētu teikt, ka viņš būtu sajūsmā paziņojis par saviem nākotnes plāniem hokejā. Man pateica, kurā dienā un cikos jābūt nākamajā treniņā, un mēs, daudz nedomājot, turpinājām viņu vest. Pēc pirmās reizes mums iedeva ekipējumu uz mēnesi, šoreiz gan ne zilajā IKEA maisā, bet mazākā, melnā sporta somā. Ieteica vēl kādu laiku paslidot, lai saprastu, vai bērnam patīk, pirms iegādājamies savu inventāru. Un tas tiešām bija forši, jo hokeja ekipējums nav gluži tā lieta, kuru gribas nopirkt tikai tāpēc, lai pēc divām nedēļām tas krātu putekļus skapī. Tā mēs turpinājām braukt. Vienu reizi, otru, trešo, līdz pagāja divi mēneši un nolēmām, ka laikam jau pienācis laiks noskaidrot, vai bērns vispār grib turpināt. Pajautājām, vai viņam patīk slidot un vai grib iet vēl. Dēls priecīgs atbildēja, ka jā, grib gan.

Nopirkām visu nepieciešamo, un otrajā treniņa reizē pēc inventāra iegādes mans jaunais hokejists paziņoja, ka viņš vairs negrib iet hokejā. Es biju uz pauzes. Divus mēnešus viss bija labi, bērns slidoja, priecīgs teica, ka grib turpināt, un tagad, kad viss nopirkts, pēkšņi vairs negrib? Nē, šitā tas nestrādās. Pateicu, ka slidos tik ilgi, kamēr izaugs no visa ekipējuma. Pēc tam domāsim.

Šodien par šo situāciju varu pasmaidīt, jo četrgadniekam domas var mainīties ātrāk, nekā es paspēju atvērt internetbanku un apskatīties, cik tad tas viss izmaksāja, bet toreiz bijām tikko ieguldījuši naudu inventārā un vēl tikai sāku saprast, cik daudz šis jaunais hobijs prasīs no mūsu ģimenes. Jo, protams, ar inventāru viss tikai sākās. Manā sākotnējā izpratnē bērna treniņš bija kaut kas līdzīgs iepriekšējai vingrošanai - aizved, paskrollo telefonu, savāc un brauc mājās. Tikai tagad starp darbu un treniņu bija bērnudārzs Juglā, Rīgas pārslogotā satiksme pēc pieciem un Akropole, uz kuru kaut kā vajadzēja paspēt laikā. No darba, kas bija minskas rimčika rajonā, man bija jābrauc uz Juglu, jāsavāc bērns un pēc tam jādodas uz Akropoli. Tas nozīmēja, ka reizēm no darba galda bija jāceļas krietni agrāk, nekā gribētos, un pēc tam jāsēž sastrēgumos, domājot, vai paspēsim uz treniņu. Savukārt dienās, kad dēlu uz treniņu veda tētis, darbā nācās pasēdēt ilgāk un mēģināt atgūt iepriekšējās dienās nokavēto. Un, protams, nevarēja vienkārši ierasties hallē piecas minūtes pirms nodarbības, jo četrgadnieks pats hokeja ekipējumu neuzvilks un slidas nesasies.

Principā diezgan ātri kļuva skaidrs, ka vienu stundu ilgs bērna treniņš vecāka dzīvē nekad nav tikai viena stunda. Pirmajās nedēļās es sāku saprast, ka šādi mūžīgi nevarēs. Akropole it kā nav pasaules otrā malā, bet brīžos, kad sēdi sastrēgumā un redzi savu galamērķi, kas nekādi netuvojas, attālums kilometros zaudē jebkādu nozīmi. Man vienkārši bija besis, ka treniņš vēl nav sācies, bet es jau esmu paspējusi sastresoties par to, vai vispār uz to paspēsim.

Tajā laikā mans brālis spēlēja hokeju Ogrē, un kādā brīdī mēs apsēdāmies un sākām rēķināt, vai nebūtu izdevīgāk bērnu vest turp. Izrādījās, ka būtu gan. Lai arī kilometru sanāk vairāk, brauciens tomēr bija daudz baudāmāks, jo nebija jāsēž korķos, turklāt arī kluba maksa bija zemāka nekā Akropolē, kas tad arī patērētās degvielas cenas izbalansētu. Tā nu pēc pirmajiem mēnešiem nomainījām klubu un sākām braukt uz Ogri. Un tieši tad es pa īstam sāku apjaust, cik daudz laika patiesībā prasa bērna hokejs. Tas nav tikai treniņš uz ledus, kura ilgumu var viegli ierakstīt kalendārā. Tā ir braukšana uz halli, ģērbšana, gaidīšana, atkal ģērbšana un braukšana mājās. Pa ceļam vēl kāds kašķis. Kamēr bērni ir mazi, viņi paši vēl nevar sasiet slidas vai uzvilkt visu ekipējumu, toties ģērbtuvē viņiem ir daudz interesantāk dricelēties un bakstīt vienam otru, nekā koncentrēties uz to, ka pēc desmit minūtēm jābūt uz ledus. Un tā tu pamazām saproti, ka bērna sports nav tikai vienkārša bērna nodarbība. Tas ir pasākums, kurā piedalās visa ģimene, pat ja uz ledus kāpj tikai viens tās loceklis.

Šodien mēs jau esam iemācījušies sadarboties ar citiem vecākiem, dalīt braucienus un pielāgot savu ikdienu treniņu grafikam. Taču sākumā es par to visu pat neaizdomājos. Man nebija ienācis prātā pajautāt, cikos vispār notiek mazo bērnu treniņi un vai mūsu ģimene spēs tos apvienot ar darbiem. Es vienkārši pieņēmu, ka, ja reiz nodarbības ir paredzētas bērniem, tās kaut kā būs iespējams iekļaut arī vecāku ikdienā. Tagad, atskatoties uz mūsu pirmajiem mēnešiem hokejā, es nedomāju, ka kāds būtu apzināti kaut ko noklusējis. Treniņu laikus mums izstāstīja, inventāru sākumā iedeva, lai nebūtu uzreiz viss jāpērk, un uz ledus bērnam palīdzēja ellīgi pacietīgs treneris. Tomēr man pietrūka vienas pavisam vienkāršas lietas - kāda, kurš pirmajā dienā veltītu man desmit minūtes nedalītas uzmanības un izstāstītu, ko īsti nozīmē sākt nodarboties ar hokeju.

Kā pareizi saģērbt bērnu? Kā rūpēties par inventāru? Ko sagaidīt no pirmās slidošanas un kā parasti notiek bērna attīstība - no vārtīšanās uz ledus līdz pirmajiem patstāvīgajiem soļiem? Cik daudz laika patiesībā jāatvēl vienam treniņam, ja ieskaita ģērbšanos un ceļu? Kādas izmaksas varētu sagaidīt, ja bērns nolemj turpināt? Tie nav sarežģīti jautājumi, un cilvēkam, kurš hokeja vidē ir gadiem, atbildes uz tiem, iespējams, šķiet pašsaprotamas. Taču vecākiem, kuri pirmoreiz atved bērnu uz halli, tā ir pilnīgi jauna pasaule. Turklāt ne vienmēr tu zini pat to, ko tev vajadzētu pajautāt.

Protams, arī vecākiem pašiem ir jāinteresējas. Es varēju iepriekš kaut ko izlasīt, vairāk pajautāt un labāk sagatavoties. Tomēr, jo ilgāk esmu bērnu sportā, jo vairāk domāju par to, cik daudz šajā procesā mēs paļaujamies uz vecāku spēju pašiem visu noskaidrot, saplānot un atrisināt. Ja ģimenē jau ir kāds, kurš nodarbojas ar konkrēto sporta veidu, ir vieglāk. Ja vecākiem ir elastīgs darba laiks, savs auto un iespēja dalīt pienākumus, arī tad ir vieglāk. Bet ne visiem šādas iespējas ir. Man paveicās, jo līdzi bija brālis, kurš palīdzēja saģērbt bērnu viņa pirmajā reizē, un vēlāk mēs atradām veidu, kā treniņus padarīt savienojamus ar mūsu ģimenes ikdienu. Taču tas prasīja laiku, pielāgošanos un diezgan daudz eksperimentu ar maršrutiem, grafikiem, pacietību un veselo saprātu. Varbūt sporta klubiem būtu vērts uz pirmo treniņu paskatīties ne tikai kā uz bērna iepazīšanos ar konkrēto sporta veidu, bet arī kā uz visas ģimenes pirmo tikšanos ar jaunu ikdienu. Desmit minūtes sarunai, vienkāršs informatīvs materiāls vai praktiska palīdzība pirmajā ģērbšanās reizē varētu būt pavisam neliels ieguldījums, kas jaunajiem vecākiem ļautu daudz labāk saprast, ar ko viņiem turpmākajos mēnešos jārēķinās. Jo bērns tajā pirmajā dienā vēl tikai mācās nostāties uz slidām, bet vecāki paralēli sāk mācīties, kā viņu līdz šīm slidām vispār nogādāt.

Un, ja mēs kā sabiedrība vēlamies, lai bērni sporto, vai nevajadzētu parūpēties arī par to, lai viņu vecākiem jau pašā sākumā būtu skaidrs, kā šo sportu iekļaut savā dzīvē?

Turpinājums sekos...
Mamma Anna