Nodrošināt savam bērnam vēl vienu bagātīgu, spilgtu, interesantu un “paplašinātu” dzīvi nozīmē investēt. Bet ir atšķirība, cik izmaksā sportošana kā tāda, pavadīt laiku drošā un interesantā vidē, un – cik izmaksā īsti, izmērāmi rezultāti un augstas vietas sacensībās.

Ir pieci galvenie uztrenēšanās jeb spēju līmeņi no pilnīgi vāja iesācēja uz augšu. Pirmos trīs līdz labai nacionāla līmeņa meistarībai vēlams un arī var sasniegt savlaicīgi, efektīvi un bez ekstremālām izmaksām. Taču vienmēr ir nianses.

Sports var dot daudz, bet ne katrs var daudz paņemt.
Katram rezultāta centimetram, kilogramam vai tehniskās meistarības pakāpei ir izmaksas.
Pietiekami apzinīgs, rūpīgs un fokusēts bērns ātrāk attīsta neironu savienojumus un uztrenējas “lētāk”. Jeb – viņam vajag mazāk laika un treniņu skaita, lai iegūtu labas fiziskās un tehniskās spējas un stingru ķermeni.

Bet vāji motivēts, izklaidīgs vai paviršs pusaudzis tādā pašā laika nogrieznī iegūs daudz mazāk. Turklāt sliktākas trenētības, bet augošas slodzes dēļ viņš būs traumatiskāks, un tas jau izmaksā nepieklājīgi daudz.

Divi līdzīgi sportisti. Kādam teicams ātrums 30 m distancē, vertikālais lēciens 60 cm vai būt tehniski pārākam prasa piecu gadu speciālo treniņu un, piemēram, 5 x 5000 naudas.
Citam rezultāts būs vājāks, bet tāpat summā dārgāk. Papildus treniņu vai ilgāka laika dēļ.
Jo ar komandu viņa fokuss ir pārāk izkliedēts, viņš tikai izliekas, ka trenējas, kad uz viņu neskatās.
Taču arī kad treneris skatās tieši virsū, izpilda slikti, jo neprot savākties.
Un, visticamāk, ka piecu gadu laikā teju NEVIENU vingrinājumu tā arī nav izdarījis uz 100%.
Vārdu sakot, katrā treniņā trenējas būt sportā slikts.
Bet tiek maksāts par skaistu inventāru, transportu, nometnēm, utt.

120 EUR kādam trenerim par augstas kvalitātes individuālu fizisko treniņu 15-gadīgam pusaudzim? Protams, ne parastu, fitnesa pavingrošanu, bez ļoti specifisku… Tomēr - noteikti nevediet un nemaksājiet, ja gribat savu “robotiņu” tikai forsēt. Ja viņš ir pārguris no pieciem specializācijas treniņiem nedēļā un vēl spēlēm katrās brīvdienās.

Ja pusaudzis “trenējas kā visi” un izsmeļ sevi komandas sastāvā (vai pat divos sastāvos), ir nodzinies un neizgulējies, bet vienlaikus grib būt atšķirīgi stiprāks, tad vēl ekstra treniņi būs kā triept smalku pretcelulīta krēmu uz degošas mājas fasādes.

Trīs miljoni gadā par menisku, Ahilleju, krustenisko saišu un līdzīgām operācijām visu vecumu sportotājiem labi baro klīnikas.
Vidēji 400 kāju operāciju gadā pusaudžiem.
Diagnostika, vizītes, ķirurģija + sekojoša rehabilitācija, fizioterapija un zaudēts laiks.
Treniņā ietaupītā muskuļu un smadzeņu enerģija konvertējas medicīnas rēķinos. Vilinoši.

Bet, ja par ārstēšanos nākas izdot patīkami maz, 120 eiro treniņš jau izklausās teju nepieklājīgi lēti un gandrīz izdevīgi.
Ja treniņu sistēma ir tik sakārtota un efektīva, ka pusaudzis traumējas ļoti reti vai nekad, un viņa izaugsme ir nekavēta, tā ir liela vērtība. Jo katram kondīcijas zudumam: stresa lūzumam, cīpslu iekaisumam, vai vienkārši slimībai ir liela cena.

Kā uzlabot treniņu lietderības koeficientu sportistiem, kas dažādu iemeslu dēļ neiederas komandas metodikā un “ideoloģijā”? Jo visi, kas neatbilst trenera vai sistēmas “fantāzijām”, uzreiz ir pakļauti fiziskai un mentālai pārslodzei un traumu riskam. Vai arī par investētajiem līdzekļiem ne tuvu nesaņem gaidīto.

Tie ir bērni ar vāju fokusēšanos, uzvedības problēmām, lēnaudži, arī ātraudži (jo komandās viņus uzreiz ekspluatē vairāk), sportisti sensitīvā straujas augšanas periodā, kā arī ar UDHS.
Visiem ir vajadzīga stingri dozēta specializācija + vairāk individuālu treniņu.
Un, visticamāk, ne par nešpetnām 120 naudām gabalā.
Mazināt "smadzeņu miglu" var arī ar maziem vingrinājumiem mājās.
Katrā situācijā ir īpaša pieeja un metodes.
Galvenais – dabūt dziļu fokusēšanos un labu izpildījumu.
Regulāri, dienu no dienas, mēnesi pēc mēneša. Un gandrīz vienmēr rezultāts ir lielisks.